Cilvēks jau gadu tūkstošiem ir
pazinis Sibīrijas lapegles mehāniskās un dabiskās
ārstnieciskās īpašības, tomēr tikai nesen, attīstoties dabaszinātnēm, iemācījās
šīs īpašības koncentrēt un izmantot farmaceitiskajā un pārtikas rūpniecībā,
radot dihidrokvercetīnu.
Dihidrokvercetīns ir dabas bioflavonoīds,
kas iegūts no Sibīrijas lapegles koksnes, no mehāniskai apstrādei
neizmantojamajiem atlikumiem.
Flavonoīdi veido plašu dabas savienojumu
grupu. 1936. gadā ungāru izcelsmes amerikāņu zinātnieks A. Szent-Györgyi
(16.09.1893 - 22.10.1986, Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā, 1937) un
grupa vācu zinātnieku norādīja, ka vesela virkne flavonoīdu ir apveltīta ar
ievērojamu bioloģisko aktivitāti, kas raksturīga vitamīniem. Tie daļēji noņem
vitamīna C asumu, samazina kapilāro asinsvadu trauslumu un tika nosaukti par
vitamīnu P (no angļu valodas Permeability - Caurlaidība).
20.gadsimta 50-to gadu vidū šis bioflavonoīds tika
īpaši izdalīts un nosaukts par dihidrokvercitīnu - kvercitīna
analogu, bet ar P-vitaminozu aktivitāti un citām vērtīgām īpašībām, kādas
nepiemīt lielākajai daļai bioflavonoīdu.
Dabīgās Dihidrokvercetīna īpašības,
t.i. ar saglabātu dabas veidotu struktūru, ļauj to izmantot kā flavonoīdu grupas
P vitamīnu un bioloģiski aktīvu savienojumu gan farmācijā, gan pārtikas
ražošanā, gan kā dzīvnieku uztura uzlabotāju, gan augkopības kultūru auglības
celšanai.